Latvijas Nacionālā teātra vadības ideja sākt jauno sezonu ar Anšlava Eglīša Līgavu medniekiem kopumā ir stratēģiski gudra. Eglīša sākotnēji 1939. gadā žurnālā Atpūta turpinājumos publicētais debijas romāns ir ļoti populārs un ticis vairākkārt izdots, arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Pašlaik grāmatnīcu plauktos līdzās jau esošajam Zvaigznes ABC izdevumam romāns iznācis arī apgādā Jumava ar Nacionālā teātra iestudējuma plakātu uz vāka.
Ir tāds jēdziens “gudrā izklaide”, un romāna dramatizējumu par tādu var uzskatīt. Nacionālā teātra izrādes mārketings uzsver jūgendstila dekoratīvismu, lai gan Eglīša varoņi, stāvēdami Surģenieka greznā nama priekšā, kritizē fasādes bezgaumību. Tomēr tā nav gluži salonkomēdija, vismaz netiek tā spēlēta. Triju jaunekļu centieni izsisties uz augšu ar bagātu līgavu apprecēšanu nav tipiska komēdija, un smiekli zālē nemaz tik bieži neskan. Nav arī viegli atrast tēlu, kuram just līdzi šajā enerģiski, tomēr ne karsti mutuļojošajā sižetā. Vai uz skatuves valda atveidotā laikmeta gars? Pagaidām nē.
No Knibēna par Puņķi
Šis ir otrais mēģinājums Līgavu mednieku sižetu pārcelt uz latviešu profesionālā teātra skatuves, taču par 1998. gada iestudējumu Naura Klētnieka režijā Liepājas teātrī ziņas ir paskopas – vien hronikā izlasāmi dati par radošo komandu un aktieru sastāvu. Līgavu mednieki 1990. gadā (citos avotos – 1991. gadā) iestudēti Radioteātrī, un iestudējums četrās daļās joprojām brīvi pieejams Lsm.lv arhīvā. Savukārt Eglīša negatīvā attieksme pret latviešu kino savulaik pārvilkusi svītru iecerei romānu ekranizēt, jo, filmas Vilkaču mantiniece sakaitināts, romāna autors pateicis Alvim Lapiņam stingru “nē”, liecina literatūrzinātnieces Ingunas Daukstes-Silasproģes publikācija interneta vietnē Literatura.lv.
Jaunās skatuves versijas autors ir Klāvs Mellis, kuram ir gana liela pieredze dramatizējumu rakstīšanā. Klāvs Mellis ir spējis savākt laika ziņā nedaudz izstiepto romāna norises gaitu gana kompaktā vēstījumā, īsinādams to, ko grūti parādīt uz skatuves (piemēram, izvērsti epistulārā Epalta veiktā Nikolīnes aplidošana atspoguļota teju hronikas veidā, iesaistot Surģenieku jaunāko dēlu Imantu, sauktu par Imalīnu). Marginalizēta arī Imalīna organizētā slepenā ordeņa darbība, jo arī tā kā blakuslīnija īsti neiekļaujas vēstījumā, ja to koncentrē uz jauno vīriešu trijotnes un viņu izredzēto sieviešu attiecībām. Dramatizējuma autors vienkāršojis un pat brutalizējis arī divas Eglīša izdomātās varoņu iesaukas, Ķebelkājas vietā lietojot Ķebļakāju, savukārt grāfs Deguns de Knibēns pārvērties par grāfu Puņķi. Gluži objektīvi no romāna visas sižeta līnijas un arī tēlus nav iespējams adekvāti ietilpināt dramatizējumā, tāpēc visai epizodisks ir Kurta Sprukuļa jeb Vanckara tēls, bez kā varētu iztikt, ja vien viņš nebūtu ierakstīts kā liktenīgais nodevējs epizodē ar konsulam Majoram atklāto Surģenieku parāda noslēpumu. Daži skatītāji pēc izrādes noskatīšanās ievērojuši zināmu līdzību ar Pāvila Rozīša Cepli, kas gan sarakstīts krietni agrāk – 1928. gadā –, bet, ja aplūkojam abu romānu līnijas no neizdevušās uzņēmējdarbības viedokļa, kā arī pamanām, ka jauši vai nejauši abu romānu varoņi, kurus padara par finanšu mahināciju grēkāžiem, nosaukti par Cēzaru, nosacītas paralēles tiešām var vilkt.
Izkāpšana no lūkas
Skatoties Līgavu medniekus 10. septembrī, atmiņā nāca Silvijas Radzobes kaismīgais kādas recenzijas virsrakstā paustais aicinājums: “Neapmeklējiet pirmizrādes!” Īpaši pirmajā cēlienā no skatuves strāvoja nervoza centība, aktieriem rūpējoties par temporitmu un ārējo lomas zīmējumu, bet mazāk – par tēlu attiecībām un, kas izšķiroši svarīgi, pašu tēlu būtību. Surģenieku viesību ainas, kurām vajadzētu būt vieglprātīgi draiskām, brīžiem izskatījās pēc uzbudinātu neirastēniķu saieta. Skatītāju zālē savukārt sabiezēja atturība, lai neteiktu – vēsums, kas puslīdz izgaisinājās vien otrajā cēlienā.
Scenogrāfs Kristaps Kramiņš ir izveidojis ar skatuves ripu grozāmus Surģenieku nama interjerus, kas gan sašaurina kopējo spēles laukumu, tādējādi ainas, kurās piedalās arī studentu korporācijas Kubezele biedri ar draudzenēm, izskatās sablīvētas. Savukārt bibliotēkas skati asprātīgi atrisināti, ievietojot grāmatplauktus telefona būdiņā (nezinu, vai tādas bija aprakstītajā laika periodā, bet mūsdienās gan ir redzētas). Savrupnams izrādes beigās kļūst par simbolisku airu liellaivu, ar kuru Epalts dodas prom no Latvijas. Zīmīgi iecerēta ir Epalta un Ķurzēna pirmā parādīšanās uz skatuves – viņi izlien no kanalizācijas lūkas ar Anšlava Eglīša portretu (ar autoru saistītas zīmes scenogrāfs iestrādājis arī interjerā). Lūkas vēlākā izmantošana atklāj ieceri – tā ir pacelšanās no zemāka sociālā slāņa uz augstāku, bet neveiksmes gadījumā var nākties iekrist lūkā atpakaļ.
Bertas Vilipsones-Ielejas veidotie kostīmi gan iezīmē laikmetu kopumā, gan raksturo dažas varoņu īpašības, piemēram, Ķurzēna neveiklību izceļ pārāk lielais uzvalks, Dagnes aizraušanos ar lauku dzīvi – tamborēta jaciņa, Majora kundzes bagātību – elegants kažoks. Surģenieku laulātā pāra miesas ir uzkrītoši polsterētas.
Izrādes stilistiku lielā mērā nosaka Sintijas Skrabes horeogrāfija, kas izpaužas ne tikai deju ainās, bet jau no paša sākuma galvenajiem varoņiem ar sinhronizētām kustībām mēģinot iekarot Surģenieku namu, kā arī vēlāk, piemēram, Surģenieku tēva un dēla dialogu groteski izkāpinot un liekot abiem pārvietoties pa grīdu. Deja ir vēl viens veids, kā atklāties raksturiem un nolūkiem, un vairāki aktieri prot šo iespēju izmantot.
Teksta bravūrīgums
Režisorei nav izdevies ieviest vienotu spēles stilu, ja vien tāds vispār ir bijis nolūks. Ir skaidrs, ka izkāpināta groteska palīdz attaisnot autora fantāzijā savirknētos notikumus, kam jau sižeta līmenī piemīt ironiska ekstravagance, taču Raimonds Celms Visvalža lomā un lielā mērā arī Elza Rūta Jordāne kā Nikolīne nekādu formas izkāpinājumu nerespektē. No galveno varoņu vīrišķās trijotnes pārliecinošākais pašlaik ir Rūdolfs Sprukulis Mārtiņa Ķurzēna lomā. Tas nav tikai neveikls provinciālis ar malēnieša akcentu, ne tikai cilvēks, kurš visveiksmīgāk izveido karjeru un izmanto aprēķina laulības mērķa sasniegšanai. Izrādes beigās dialogos ar Lauras Siliņas Grizeldu un Matīsa Kučinska Pāvilu Epaltu Rūdolfs Sprukulis savu varoni parāda kā labestīgu cilvēku, un viņa iepriekš izteiktās nievas it kā tikai naudas dēļ apprecētajai sievai izkūst, uzzinot, ka viņa ir gaidībās. Anšlava Eglīša un Klāva Meļļa teksts gan turpina šķist bravūrīgs, topošajam tēvam spriedelējot, kā viņš savam dēlam varētu mācīt, “kādus skuķus aplidot, kā mantu apgrozīt”, taču aktieris ieliek sava varoņa balsī zināmu briedumu un – jā, arī cilvēcisku siltumu. Labi, ka režisore izšķīrusies augumā samērā nelielajam aktierim piešķirt tieši šo lomu, nevis Grizeldas jaunākā brāļa Imalīna lomu, kas liktos diezgan loģiski un ko Rūdolfs Sprukulis arī bez problēmām nospēlētu, taču Paulas Pļavnieces izrādē pusaudzi ar atzīstamu organiku atveido īsts pusaudzis Gustavs Švēdenbergs (citā vakarā arī Pauls Jēkabs Eldridžs).
Matīss Kučinskis Epalta lomā visu dara atdevīgi un mērķtiecīgi, bet pirmizrādē vēl pagrūti bija uztvert viņa tēla kodolu. Viņš vienlaikus it kā ir izdomājis plānu, tomēr nespēj to realizēt bez pašlepnuma, un, skatoties, kā Lauras Siliņas šplīnīgā Grizelda terorizē Igora Šelegovska Ati Dušeli, Epalts iedegas zināmā spītā un, iespējams, tēlotā, iespējams, tomēr patiesā pašlepnumā. Viegls laupījums būtu Grizeldas jaunākā māsa, taču Epalts šo ceļu nolemj neiet. Taču vai viņa jūtas pret mašīnrakstītāju Nikolīni ir patiesas vai arī tās uzkurina fakts, ka uz viņas labvēlību Epaltam ir sāncenši? Otro sezonu pēc kārtas Elza Rūta Jordāne atveido liktenīgo sievieti, pēc kuras tvīkst vismaz trīs vīrieši, tikai Nikolīnei nav jācieš kā Blaumaņa Kristīnei.
Igors Šelegovskis savu varoni iekrāso pēc vienkāršas shēmas – līdz kāzām verdziska padevība, pēc tām – provinciāla augstprātība un rijība tiešā un pārnestā nozīmē. Taču nav izskaidrojams, kāpēc nupat vēl tik lepnā Grizelda to piecieš, kas liek viņai kļūt tik pakļāvīgai un kaut kādā ziņā apjukušai – tiešām priekšstati par precētas sievas statusa pakārtotību vīra gribai? Laura Siliņa cilvēciskas krāsas savai varonei piešķir tikai izrādes beigās, jau minētajā dialogā ar Ķurzēnu. Otra māsa Dagne Janas Ļisovas atveidojumā iegūst raksturlomai piemērotu neforsētu komismu, šķietamu biklumu kombinējot ar temperamentu, kas atklājas dejā.
Līdz detaļām izslīpētu mājskolotāja Cēzara Šeturiņa tēlu izvirpinājis Matīss Budovskis, tomēr neviens cits šādā atslēgā nespēlē, tāpēc šis aktierdarbs paliek savrups. Jau romānā un attiecīgi dramatizējumā aktīvā darbībā netiek iesaistīta bagātā konsula meita Irisa Majore, tāpēc par Agati Mariju Bukšu varam teikt tikai to, ka viņa tur bija, un vienlaikus pateikties radošajai komandai, ka tā nav mēģinājusi šo tēlu padarīt par klusējošu karikatūru, ko Eglīša dotais raksturojums, starp citu, pieļautu. No Egona Dombrovska un Daigas Gaismiņas Surģenieku pāra lomā netiek prasīts nekas vairāk par tipizētu, mazliet aprobežotu bagātu vecāku atveidošanu, tāpat ir ar Egila Melbārža un Evijas Krūzes Majoru pāri.
Gribētos skatīties Līgavu medniekus ar aizrautību un priecāties par aktieru organisku darbošanos. Varbūt pēc laika izdosies ko tādu izbaudīt.
LĪGAVU MEDNIEKI
Nacionālajā teātrī 17.IX–22.XI
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 21–45