Jaunajā parādes portretā Liepājas teātra foajē aktrise Agnese Jēkabsone Karostā stāv starp baznīcu un blokmāju. “Es gribēju šo kontrastu, lai ir gaišums ar skarbumu, trauslums ar spēku. Ticība, Dievs, zeme, velns. To es meklēju savās lomās,” viņa skaidro.
Mūsu saruna notika 17. oktobrī Liepājas teātra Šampanieša zālē, kurā 2010. gadā tika atlasīts slavenais “Klaipēdas kurss” (studijas notika Klaipēdas Universitātes Mākslas fakultātē pie pasniedzējiem Veltas Žīgures-Anužienes un Vītauta Anuža). Tas ir reti talantīgs kurss, kura absolventi – nu jau tūlīt četrdesmitgadnieki – joprojām nav pazaudējuši jauneklīgo enerģiju un pilnu pieslēgumu aktierdarbam.
23. novembrī aktrisei Agnesei Jēkabsonei vajadzēs doties uz Spēlmaņu nakts ceremoniju. Par Lienes Raudupietes lomu režisora Mārtiņa Eihes iestudējumā Trīs bēres un divas kāzas viņa ir nominēta kā 2025./2026. gada sezonas labākā aktrise. “Es tā gribētu palikt mājās, skatīties uz dīvāna televizoru un turēt vīra roku… Man kā introvertam cilvēkam patiešām nav vajadzīgi nekādi publiski pasākumi,” atzīstas aktrise. Kā daudzi izteikti talantīgi aktieri Agnese apgalvo, ka dzīvē ir grūti atrast garlaicīgāku un neizteiksmīgāku cilvēku par viņu.
Balvai nominētā loma Agnesei Jēkabsonei jau ir nedaudz vakardiena. Šoreiz vairāk runājam par jauno monoizrādi Prima Facie. Režisores Ineses Mičules veidotā Sūzijas Milleres lugas iestudējuma pirmizrāde notika 10. oktobrī.
Galvenā varone Tesa Enslere ir krimināllietu aizstāve, kura specializējas apsūdzēto aizstāvībā, tostarp izvarošanas lietās. Lugas sākumā viņa ir pārliecināta par savu profesionālo darbu un tiesu sistēmas principiem. Taču pēc tam, kad pati kļūst par seksuālas vardarbības upuri, viņa piedzīvo sistēmu no cietušās skatpunkta. Tesa saprot, ka juridiskā patiesība un cilvēka piedzīvotā patiesība ne vienmēr sakrīt.
Kur tu esi kā Agnese starp Mārtiņa Freimaņa sunīti Pepi vakardienas izrādē un advokāti monoizrādē Prima Facie, kas tev priekšā šovakar? Vai tavā izjūtā šajās lomās ir vairāk kopīgā vai atšķirīgā?
Patiesībā ceļš uz katru lomu ir viens un tas pats. Nav nekādas citas receptes. Vakardienas izrāde man bija ļoti vajadzīga pēc Prima Facie. Man patika, ka viena skatītāja pēc otrās pirmizrādes teica, ka viņa gribējusi nevis aplaudēt, bet mani samīļot. Jā, šī ir tāda izrāde, pēc kuras nevar saprast, ko darīt, – klusēt, aplaudēt vai iet vienkārši samīļoties. Man pēc visa Prima Facie perioda vakar kā Pepei bija ļoti patīkami, ka Valts (Mārtiņa Freimaņa lomas atveidotājs aktieris Valts Skuja – U. A.) kā mans saimnieks mani samīļoja un sabužināja. Tas bija vajadzīgs. Jutos mīlēta.
“Mums ir balta dekorācija, gaisma atsitas, un es labi redzu visas skatītāju reakcijas,” savas sajūtas, spēlējot režisores Ineses Mičules iestudētajā monoizrādē Prima Facie, raksturo Agnese Jēkabsone. Foto – Aigars Hibneris
Un atkal ir spēks doties Prima Facie ķirurģiski baltajā telpā?
Jā, Freimanis bija ļoti laba, veselīga atgriešanās realitātē pēc saspringtajiem mēģinājumiem. Pepe ir mana pagājušās sezonas mīļākā loma. Man patika, kā Mārtiņš Kalita – režisors, kolēģis un draugs – man to pasniedza, paskaidrojot, cik tā būs nozīmīga loma. Viņš teica: “Tu nerunāsi, bet tā ir tik, tik, tik…” Pepes loma nāca ar lielu mīlestību.
Neapskaužu nevienu vērtētāju, kam Pepi, visticamāk, vajadzēs nosaukt par otrā plāna lomu.
Viens no maniem aktieriskajiem sapņiem bija loma bez teksta. Piepildīju savu mazo sapni.
Dzīvnieku etīdes ir viens no pirmo kursu aktiermeistarības uzdevumiem. Pastāsti, kā tu Pepes tēlu padarīji tik apjomīgu un daudzslāņainu?
Bija dažādi posmi. Gāju uz bibliotēku un lūdzu man iedot visas grāmatas, kurās ir teksts, kas rakstīts no suņa perspektīvas. Pēc tam skatījos visas spēlfilmas par suņiem. Bērni bija priecīgi, jo mamma beidzot skatījās īsto kino – nevis drāmas, bet filmas par suņiem. Pēc tam ar režisoru vienojos, ka es nekādā mērā nespēlēšu suni. Meklēju visu informāciju par mēmiem cilvēkiem – kā viņi klausās, dzird, komunicē. Pētīju, kāds ir viņu uzmanības loks. Meklējām filmas, kur ir mēmas meitenes. Tad nāca trešais posms. No režisora puses uzstādījums bija par pusaugu meiteni, viņa ir tāds “rebels”, dumpnieciska pusaudze. Sapratu, ka īstenībā man ir jāspēlē Mārtiņš Freimanis, man viņš ir jāēno. Suns jau ir identisks saimniekam. Kad pa ielu iet saimnieks ar suni, tu redzi, ka viņi ir tik līdzīgi! Sapratu, ka esmu Mārtiņš, tikai citādākā versijā – kā pusaugu meitene. Piedalījos visos mēģinājumos, kaut man nebija teksta un pamazāk ainu. Es tiešām par šo izrādi esmu lepna. Redzēju, kā tā tapa, biju vērotāja no malas. Redzēju, kā Mārtiņš Kalita ielika tajā enerģiju un kā viņš deva Valtam Skujam uzdevumus. Izdarīts milzīgs darbs.
Izrāde ir par vientulību. Kad esmu Valtam blakus, tas ir kā mans parāds par Piafas laiku, kad kolēģi mani nēsāja uz rokām, viņi man palīdzēja un ticēja. Tagad ir mans laiks dot Valtam – es viņu stutēšu un skatīšos ar mīlestības pilnām acīm, atbalstīšu un samīļošu.
Sunīte Pepe režisora Mārtiņa Kalitas iestudētajā izrādē Freimanis ir Agneses Jēkabsones iemīļotākā pagājušās sezonas loma. Foto – Aigars Hibneris
Monoizrādē Prima Facie tu esi viena, bez ierastā kolēģu atbalsta. Vai monoizrāde aktierim ir robežšķirtne meistarībā un pārejā uz augstākas sarežģītības uzdevumiem?
Man ir bail. Tāpēc, ka tas tiešām ir mans lielākais izaicinājums. Ne tāpēc, ka es to nevaru pacelt kā aktrise, vai tāpēc, ka ir liels apjoms, bet tāpēc, ka tu esi viens. Nav partnera. Pēc pirmizrādes man gribējās iet mājās pie savas ģimenes. Tu esi tik ļoti atklājies, divu stundu garumā esi tik kails. Tā ir Mazā zāle, tik trausla tēma, vienkārši vairs negribi to preparēt un par to runāt. Kā tu vari analizēt cilvēka traumu? Tu nevari pateikt cilvēkam, kurš to ir pārdzīvojis, vai viņš pārspīlē vai nepārspīlē. Tas ir tik individuāli. Mums, kuri to nav piedzīvojuši, tas ir tik nesaprotami.
Patiesībā ir ļoti grūti, jo tu esi viens. Re-
žisore Inese Mičule jau ir aizbraukusi. Gribētos, lai viņa man vēl būtu klāt un mēs varētu izrunāt kaut kādas lietas. Man nav, ar ko izreaģēt, nav kolēģu, ar ko parunāt. Pirmizrādes banketā tā negribējās, lai nāk un to preparē… Man kā introvertam un nesabiedriskam cilvēkam, kam patīk vienmēr būt bariņā ar partneriem, tas bija liels izaicinājums. Piecdesmit procentu no manas lomas vienmēr izdara mans partneris, bet šeit es esmu viena.
Mana Raudupiete nekad nebūtu tāda, kāda tā ir, ja man nebūtu tāds partneris kā Mārtiņš Kalita. Tāpat mana Pepe. Ja man pretī nebūtu tik mīlošs Valts, Pepe nekad tāda nebūtu. Meklēju, kas man dos spēku spēlēt šīs izrādes. Atbildes vēl ir svaigas. Brūces vēl ir tik ļoti vaļā… Esmu jau dzirdējusi atsauksmes, ka dažiem cilvēkiem izrādi Prima Facie ir grūti skatīties. To gan es negribētu. Gribu ar izrādi palīdzēt, lai sievietes nekautrējas no savas traumas un izreaģē to.
Vai tas ir galvenais iemesls, kāpēc piekriti šai lomai, jo juti, ka aiz tavas Tesas ir daudz citu izvarotu un taisnas tiesas gandarījumu neguvušu sieviešu?
Jā, šai izrādei ir dubultspēks ar to, ka tas nav tikai mākslas darbs. Ceru, ka vēstījumu sadzirdēs kādas dzirdīgas ausis un kaut kas tiešām mainīsies. Tas ir mans lielākais mērķis, ka sievietēm, kurām šis stāsts ir jādzird, nokritīs smagums, ka viņas runās, runās ar savējiem. Klausījos daudzas intervijas, kurās sievietes atklāj, ka gadiem nav varējušas runāt par šo tēmu pat ar tuvākajiem, ar savu ģimeni un draugiem. Viņām ir kauns. Tas ir jocīgi, ka tev izdara pāri un tu kautrējies. Psihe pārliecina, ka tu pie visa esi vainīga. Tu negribi noticēt, ka tu neesi vainīga un tev par to ir jārunā. Tā ir kaut kāda sieviešu psihe – sieviete, kura vēsturiski ir bijusi pazemīga, klanīs galvu un teiks: “Tā bija mana vaina.”
Kad mēģinājumu process jau gāja uz beigām, spriedām ar Inesi, kāda varētu būt programmiņa un kādu lai ieliek anotāciju. Nu, ko tu tur vari pateikt?! Grūti atrast īstos vārdus. Programmiņa apzināti ir veidota tā, ka tajā nav anotācijas, varbūt tā ir mazliet nesaprotama. Runājām, cik vārdi ir bezjēdzīgi, cik tie ir tukši. Tas sasaistās ar izrādes nosaukumu Prima Facie – no pirmā acu uzmetiena, cik tas ir bīstams un neko nepasakošs. Kā mana Tesa saka – kad tu kaut ko tādu piedzīvo, ir disociācija, šoks, sastingums. Nav vārdu, ir tikai sajūta. Tad, kad tu gribi kaut ko pateikt, tu nevari vārdus salikt kopā. Sajūta pārņem racionālo prātu. To tiesa nesaprot.
Daži britu kritiķi dramaturģei Sūzijai Millerei pārmet pārāk uzsvērtu un didaktisku vēstījumu, kas reizēm dominē pār māksliniecisko daudznozīmību. Viņuprāt, īsti pārliecinošs nav arī Tesas šoks par tiesas iznākumu, ja jau viņa pati tik labi to pārzina. Kādas izveidojās tavas attiecības ar lugu?
Es domāju, ka Tesai šoks bija par to, ka viņa saprata, kā ir būt liecinieka solā, nonākt otrā pusē. Viņa, būdama advokāte, to nevar zināt. Tāpat kā režisors nevar ielīst aktiera galvā. Tu vari būt strādājis padsmitiem gadu, bet viņš tik un tā nekad neielīdīs aktieru ādā. Tāpat arī šīs lugas sižetā. Tu vari būt diendienā padsmitiem gadu bijis tiesas zālē kā zvērināts advokāts, tu nekad neielīdīsi liecinieka ādā. Tas ir tas šoks.
Tesa jau sevi mierina – jā, es zinu, zinu, ka zvērinātie viņu [kolēģi] neatzīs par vainīgu, es to zinu. Man patīk teksts, ko viņa beigās saka: “Es zinu, ka zvērinātie viņu neatzīs par vainīgu, bet smagums ir noņemts. Es esmu runājusi.” To es gribu nodot – ir jārunā, ir jādalās. Es varu ieelpot, es varu iet tālāk. Tā ir mana balss.
Vai tev lugā nepietrūka arī vīrieša – apsūdzētā – skatpunkta?
Man – nē. Būs interesanti paskatīties, jo novembrī iznāks filma, kurā Tesas kolēģi Džūlianu spēlēs aktieris Daniels Ingss, un redzēs, vai scenārijā arī viņam tiks dots vārds. Kad analizējām lugu, es biju ārprātīgi laimīga par šo darbu. Inesei visu laiku teicu: “Te viss ir perfekti!” Es biju izsalkusi pēc tādas dramaturģijas.
Pirms brīža runāji par to, ka pēc Prima Facie izrādes nav, ar ko norunāt nost smagumu. Varbūt, ka teātrī vajadzētu strādāt psihologam?
Varbūt. Pēc Raudupietes man palīdzēja sarunas ar Inesi Kučinsku, kura arī bija šo lomu spēlējusi. Viņa man ļoti palīdzēja veidot šo tēlu. Prima Facie gadījumā man laikam prasītos pēc katras izrādes sarunas ar skatītājiem, lai es varu viņiem pateikt, ka man viss ir kārtībā. Mirklis, lai nomestu lomu, to visu smagumu gan viņiem, gan man. Saprast, ka tas ir bijis teātris.
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars aktieris ir tiešām ekstrēmi pietuvināts publikai. Kā tu izjūti šo zāles tuvumu? Vai jūti no skatītāju reakcijām, kurš iet līdzi tavai Tesai un kurš – netic?
Jā. Mums ir balta dekorācija, gaisma atsitas, un es labi redzu visas reakcijas. Labi redzu vīriešu nopūtas izrādes vidū. Redzu arī asaras. Tad es saprotu, kas man palīdz, un skatos uz to pusi, kur redzu sev atbalstu. Protams, reakcijas ir visādas. Visgrūtāk šajā tuvumā ir bailes par to, lai mani neizsit ārā tīri tehniski, jo šajā lomā dinamika ir ļoti ātra. Daži kolēģi pēc izrādes teica – tu taču vari lēnāk, mierīgāk. Tur tik garšīgi viss ir sarakstīts, tu taču vari iepauzēt. Nevar! Dramaturģija ir tāda, ka ir jābūt tempam un dinamikai. Tā ir Mazā zāle, to nevar salīdzināt ar kādu izrādi, ko spēlējam uz lielās skatuves. Man nav partnera, kas kaut ko saspēlēs, kamēr es pauzēšu. Protams, es gribētu ieelpu un izelpu pēc katras rindkopas, bet nevar. Otrajā ainā, kurā Tesa ierodas mājās pie mammas, varētu apstāties un izdzīvot, bet nē, mums ir jāiet uz notikumu. To uzsver arī dramaturģe – tā ir simts minūšu luga. Es jau tā pārvelku, man būtu jāspēlē vēl ātrāk.
Par Lienes Raudupietes lomu režisora Mārtiņa Eihes iestudējumā Trīs bēres un divas kāzas Agnese Jēkabsone nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā 2025./2026. gada sezonas labākā aktrise. Foto – Aigars Hibneris
Režisore Inese Mičule ir studējusi jurisprudenci. Vai tas kaut kādā veidā tev palīdzēja lomas veidošanas procesā?
Jā. Pirmkārt, tas ir viņas tulkojums. Es esmu no tiem frīkiem, kuriem patīk pārbaudīt tulkojumus. Man patīk, un es piesienos. Mums ar Inesi ļoti patīk latviešu valoda un literatūra. Mēs kā tādi spečuki visu analizējām. Inesei bija kaifs, ka viņai blakus ir tāds pats cilvēks. Man bija kaifs, ka mums bija fantastisks analīzes process ar tulkojuma labošanu, salīdzināšanu un īsto vārdu meklēšanu. Es vairāk spiedu uz to, lai tekstu varētu saprast parastais cilvēks, jo zālē nebūs tikai advokāti un juristi. Inese kā juriste uzstāja, ka to taču sapratīs. Meklējām kompromisu. Teicu – galvenais, lai skatītājam viss būtu skaidrs. Izrādē ir tik daudz slāņu. Kādam tā būs izrāde par advokātiem un tiesas zāli. Kādam tā būs izrāde par mammas un meitas attiecībām. Tā ir mana mīļākā līnija. Es vēl nesen pārskatīju angļu tekstu, un izrādās, ka pirmajā lapā ir rakstīts, ka luga ir veltījums mammai. Kā man patīk tās mammas un meitas ainas!
Luga ir veltījums tai sieviešu paaudzei, kas neatļāvās ne par ko sūdzēties?
Jā. Domāju, kas varētu būt izrādes auditorija, – jā, advokāti, juristi, bet tad domāju, cik jauki būtu, ka meitas paņemtu savas mammas un nāktu uz šo izrādi. Tur ir kaut kas tāds… Kā Tesa saka – mamma arī ir bijusi pazemota, bet es nekad viņai to neprasīšu. Ir kaut kas neizrunāts, bet es esmu blakus. Kāda – protams, seksuālā vardarbība. Daudzi skatītāji diskusijā pēc izrādes teica, ka viņus ļoti uzrunājusi pirmā daļa, kurā Tesa ir advokāte kā plēsējs, tīrasiņu zirgs, tieši šīs profesijas atspoguļošana. Es pati tam skrienu pāri uz galveno notikumu, bet cits, redz, atkal tur bauda īsto izrādes garšu. Man īstā izrādes garša ir izrādes vidus un noslēgums. Es ievelku elpu un kārtīgi atvēžos.
Man saskanēja ar Inesi, jo abas esam ļoti vecmodīgas. Patīk rakties grāmatās, kaut varētu paprasīt mākslīgajam intelektam. Aktierim strādāt ar labu tekstu ir bauda. To režisors nesapratīs, kā laba literatūra, dramaturģija aktierim var palīdzēt. Man bija adrenalīns, pieauga spārni. Es gribēju Tesas lomu mācīties! Es ar baudu sēdēju, kalu tekstu un priecājos par katru uzrakstīto vārdu. Nebija grūti vispār! Kad strādā ar tādu literatūru – wow! Man nākamie divi darbi šajā sezonā ir “uz etīdēm”, tāpēc es izrādes Prima Facie sagatavošanu ļoti izbaudīju.
Zinu, ka pēc dažiem mēnešiem man būs jānes etīdes principā bez dramaturģijas. Lai kā mūsu Valteram Sīlim tas nepatiktu, bet aktieriem vajag to labo dramaturģiju. Tagad Elmārs Seņkovs iestudē Vīnes meža stāstus, un visi aktieri ir vienkārši laimīgi. Vienalga – lielāka vai mazāka loma. Es gribu šeit strādāt, negribu meklēt citas ērtas vietas. Man tikko pavasarī bija Mārtiņa Rītiņa pieredze (izrāde Kas var būt labāks par šo? – U. A.). Ļoti labi varu salīdzināt, kā tas ir strādāt bez dramaturģijas un kā – ar labu dramaturģiju. Es ļoti labi māku etīdes veidot, man nav nekas jāpierāda. Gribu nest etīdes tad, kad man ir gatava dramaturģija. Neuzskatu, ka labu, klasisku pasaules dramaturģiju nevar būvēt uz etīdēm. Var! Aktierim laba dramaturģija dod degvielu. Ja balstās tikai uz etīdēm, ir šaubas un neziņa. Kad aktierim pasaka – tu vari nest jebko par jebko –, aktierim nolaižas rokas. Tas ir visgrūtākais, tas ir briesmīgi.
Par daudz brīvības?
Par daudz! Aktierim vajag stingru rāmi.
“Es mēģinājumos ļoti maz runāju. Man nepatīk tērēt laiku sausās runās,” atzīstas Agnese Jēkabsone. Foto – Armands Kaušelis
Tikko LTV1 ciklā Teātris.zip bija skatāma izrāde Tēvs klusums, kuras pamatā ir Rasas Bugavičutes-Pēces autobiogrāfiskā luga. Kāda bija tava pieredze, veidojot Maiju? Arī Maija, līdzīgi kā Pepe, ļoti daudz klusē. Ar ko viens klusums atšķiras no otra?
Nav jau svarīgi vārdi, kas nāk no mutes, ir svarīga situācija, kurā šī jaunā sieviete nonāk. Šajā lomā man bija liels prieks, ka tas ir stāsts par mūsu Rasu, ka viņa bija klāt mēģinājumos. Dzirdēt šo stāstu no pašas Rasas šķita vēl aizkustinošāk. Man šī loma likās kinematogrāfiska – tu esi it kā no malas un vēro to, ko tu redzi un kas notiek tavā galvā. Man šī loma bija izaicinājums, jo es sevi uzskatu par ekspresīvu uz skatuves un lepojos ar to, ka neesmu vēl no savas asinsrites izdzinusi lietuviešu teātri (smejas). Par to kritikās dabūju pa pakaļu.
Vienmēr lasot recenzijas, kurās es esmu par izaicinošu, par skaļu vai par vulgāru, domāju – bet manam pasniedzējam patiktu! To es nesīšu līdz galam. Tāpēc man labi sanāk sastrādāties ar Lauru Grozu, jo viņa ir traka. Laura smejas, ka viņai arī lietuviešu teātris sēž pakausī. Es paturēšu to, ko man iemācīja pasniedzēji četros gados Lietuvā. Izrādē Tēvs klusums tas bija visgrūtākais. Tur bija citi toņi. Atklāti sakot, es to saucu nedaudz par latvieti pelēko. Ļoti latviska Maija, luga un tēli. Temperaments ir nolikts vistālākajā stūrītī. Man vienmēr gribas atrast kaut kādu fizisku izpausmi emocijām. Man šķita, ka Maija tūlīt ieskries tualetē un izvemsies no tā, ka viņa tur to savu pozu – viss ar mani ir kārtībā. Ne režisors, ne dramaturģe man nedeva tādu iemeslu, man bija jāturas rāmjos.
Kā bija saspēlēties ar viesaktieri Ģirtu Krūmiņu?
Man patīk, ka ir iespēja sastrādāties ar citu teātru aktieriem. Šķita – Ģirts tāds Jaunā Rīgas teātra aktieris…
Nu jau Dailes teātra aktieris.
Jā. Liekas – atnāks tāds… Bet nē, viņš ir tik jūtīgs un emocionāls aktieris. Tāpat man ļoti patika Purva bridējā spēlēt kopā ar Gintu Grāveli. Forši! Biežāk vajadzētu tādas rokādes. Tas būtu veselīgi. Kad ienāk aktieris no cita teātra, tas liek saņemties. Cita enerģija, cita savākšanās. Visi rāda labāko, jo, ciemiņu uzņemot, tu taču rādi labāko, garšīgāko. Es gribētu Valmierā paspēlēt – tīri intereses dēļ. Samaisīties kaut vai uz vienu lomu. Iepazīties, parunāt. Nav laika. Kauns atzīt, bet neesmu redzējusi izrādes citos teātros. Tik ļoti gribētu aizbraukt parunāt – kāds bija process, kā tapa lomas. Mēs to uzzinām, kad atbrauc režisors. Parasti izprašņājam – kā tur ir? Kā notiek mēģinājumi? Kā jūtas aktieri?
“Lietuviešu skola ir mana vienīgā teātra patiesība. Neesmu nekur citur nobružāta. Teātra ticība ir tikai no lietuviešu skolas, un to es negribu pazaudēt,” apgalvo Agnese Jēkabsone. Foto – Armands Kaušelis
Kā ir pieaugt Liepājas teātrī ar savu kursu?
Katram kursam ir sava esence, un, sastopoties ar dažādu kursu aktieriem, tu labi saproti, kā viņi tika mācīti un ko no viņiem prasīja. Mūsu kursu raksturo disciplīna, nopietna attieksme pret darbu. Mēs mākam paturēt muti. Mēs esam tā iedzīti, ka nekavējam. Tagad dzirdu, ka aktieriem patīk attaisnoties. Laika ir tik, cik ir, un es nesaprotu, kāpēc cilvēki tērē laiku, lai attaisnotos. Nevienu neinteresē, kāpēc tu neizdarīji! Ej un dari!
Es mēģinājumos ļoti maz runāju. Man nepatīk tērēt laiku sausās runās. Pirms katras pirmizrādes vērtēju, vai pasniedzējs ar mani lepotos vai ne. Es pati sev esmu lielākais kritiķis. Pārējiem bija kaut kāda saistība ar teātri, bet es, kad sāku studēt, biju pilnīga nulle, mīnuss desmit. Es pat nezināju, kas ir etīde. Biju dzīvē redzējusi divas izrādes. Lietuviešu skola ir mana vienīgā teātra patiesība. Neesmu nekur citur nobružāta. Teātra ticība ir tikai no lietuviešu skolas, un to es negribu pazaudēt.
Tev ir talants arī dziedāšanā, ko režisori izmanto lomās. Vai nav kārdinājuma pievērsties dziedāšanai nopietnāk?
Man pēc Piafas bija mazā trauma. Šķita, ka viss veiksmes stāsts ir tikai dziedāšanas dēļ. Man bija veiksmīgas lomas arī pēc Piafas, bet tajās nedabūju novērtējumu, šaustīju sevi, ka, iespējams, labus vērtējumus saņemu, tikai pateicoties dziedāšanai. Sadusmojos un sapratu, ka gribu lomu, kurā es nedziedu. Tā dziedāšana ir ļoti intuitīva, es vienkārši maucu. Tas lai paliek priekam, odziņai. Man vēl nesen bija piedāvājums atjaunot Piafas lomu. Nē, es vairs negribu. Es patiešām vairs negribu kāpt viņas samta kleitiņā. Ir bijušas lielas lomas pēc Piafas, un tagad gribas kaut ko citu.
Prima Facie
Liepājas teātra Mazajā zālē koncertzālē Lielais dzintars 13.XI–16.I
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 25–30